Sirsnīgi sveicieni sievietēm, meitenēm 8 martā.6

Kad sieviete krāsojas, viņa – kā dzejoli raksta.
Viņa grib atstāt sevi kā rokrakstu – nākamām audzēm.
Viņa biogrāfiju savu krāso uz acu plaksta,
Viņai ar zīmuli atmiņas uz lūpām jāuzaudzē.
Kad sieviete krāsojas – vai viņa tai brīdī ir sārta vai bāla -,
Pār viņu ir nācis TAS un viņa ir iedvesmota,
Viņa ir prom, ļoti tāla.
Un – mazliet Dieva dota.
Es viņu netraucēju – tas ir intīms brīdis -,
Netraucēju ar ziņkārību tīšu.
Vēlreiz viņas roka pār lappusi slīdēs.
Tad viņa pagriezīsies un… es viņu nolasīšu.
Un tad es lasu: re, cīrulis rītā, gaiss trīc…
Un, re, sikspārnis skrējis un vakarlēpis…
Skaistākais jau nav tas, kas uzrakstīts.
Skaistākais ir tas, ko dzejolis slēpis.
/Imants Ziedonis/

Tu – mana sieviete, mana sieva.
Vai dzirdi, dun kā ielas zvani.
Es esmu tik ļoti, ļoti mazs,
Un tāpēc pažēlo mani.
Kad pretī uguns un ūdens nāks,
Gan tad tos mācēšu ganīt,
Un tāpēc mazu, mazu brīdi
Pažēlo, pažēlo mani.
Tu – mana sieviete, mana sieva,
Vai dzirdi, es skanu, tu skani,
Es esmu tik ļoti, ļoti stiprs,
Un tāpēc pažēlo mani.
/V. Ļūdēns/