Pasaku pirmās versijas4

Stabulnieks. Tātad stāstā par stabulnieku mums ir pilsēta, kuru ir apsēdušas žurkas, līdz ierodas vīrietis, ģērbies krāsainās drēbēs, un solās atbrīvot pilsētiņu no parazītiem.  Iedzīvotāji apsolās samaksāt ievērojamu atlīdzību par šo pakalpojumu, ko stabulnieks arī paveic, spēlējot mūziku, viņš izved žurkas no pilsētas. Kad viņš atgriežas pēc samaksas, ciemata iedzīvotāji nolemj, ka atlīdzību tomēr nemaksās un stabulnieks nolemj atbrīvot pilsētu arī no bērniem. Mūsdienu variantos stabulnieks aizved bērnus uz alu ārpus pilsētas un, kad pilsētnieki tomēr samaksā atlīdzību tos atbrīvo. Jau tumšākajā oriģinālā, stabulnieks aizved visus bērnus uz upi, kur tie noslīkst (visi izņemot klibu zēnu, kurš nespēja turēt līdzi). Ir daži pētnieki, kas šo stāstu sasaista ar pedofīliju. Uzskata, ka stāsts varētu arī atspoguļot vēsturisku notikumu Vācijas pilsētā Hameln, kad tā zaudēja savus bērnus, un stabulnieks ir simbols bērnu nāvei un slīmībai. Interesanti, ka Hameln pilsēta savas hronikas sāka tieši ar šo notikumu, un agrākais ieraksts tās hronikās ir no 1384. gada, kas apgalvo "Ir pagājuši 100 gadi kopš mūsu bērni aizgāja", bet žurkas stāstam tika pievienotas stāsta versijās tikai 1559. gadā. Vēl citi, savukārt, šo stāstu saista ar Nikolasu no Ķelnes, kurš aizvilinājis lielu bērnu skaitu uz Bērnu krustagājienu.

Mazā nāriņa. Vēl lielākas pārmaiņas oriģinālpasakā par tām ko 1989. gadā radīja Disnejs savā versijā, būs grūti atrast vēl citā pasakā. Pietam, H.K. Andersena pasakas pat nav tik vecas! Nevar salīdzināt ar Grimmu pierakstīto pasaku vecumiem. Visiem zināmajā Disneja versijā nāriņa Ariela kļūst par cilvēku, lai varētu apprecēties ar savu iemīļoto Ēriku, un viņu grandiozās kāzas apmeklē gan cilvēki, gan nārļaudis. Pašā pirmajā Andersena versijā nāra kļūstot par cilvēku zaudēja ne tikai balsi, viņas kājas nāca ar bargu cenu, katrs solis radīja neizsakāmas sāpes, it kā asmeņi durtos pēdās, lai gan tik un tā esot dejojusi kā neviena cita. Princis tomēr apprec citu meiteni un galīgi ne pārvērtušos ļaunu raganu, kas to apmānījusi ar viltu. Protams, ka nāra to redzot ir izmisusi un nelaimīga, un viņai tiek piedāvāts nazis, lai nodurtu princi, un ar tā asiņu palīdzību atkal kļūtu par nāru un atgrieztos jūra, taču, žēl, viņa to nedara un labprātāk mirst pārvēršoties par putām. Savā jaunajā versijā Andersens nedaudz pamainīja beigas, padarot viņu par "debesu meitu", kura gaida, kad dosies uz debesīm, taču, lai kā viņu pārsauktu, viņa joprojām ir un paliek mirusi. Iesaku, tiem, kas nav lasījuši, izlasīt oriģinālu, tiešām skaists un tajā vēl ir citas jaukas detaļas. Manuprāt, šajā gadījumā oriģināls ir labāks par pārveidojumu un nosūta daudz labāku ziņu jaunām meitenēm: nav ko riskēt ar visu, kas tev ir čaļa dēļ, varbūt viņam tu nemaz neesi vajadzīga. :)