Tikko apskatīju T o p veidoto "patiesību par pasakām" (http://www.spoki.lv/vesture/Patiesiba-par-pasakam/566345) un nospriedu, ka jāpieliek vēl stāsts par citām interesantām varbt ne tik zināmām pasakām arī ar savu diezgan interesanto vēsturi, un oriģinālversijām. Par Pelnrušķīti, dusošo skaituli, Sarkangalvīti, Rumpelrūķi un Sniegbaltīti neatkārtošos, jo tās labāk izlasiet T o p veidotajā rakstā, šoreiz par pasakām, kuras spokos vismaz nemanīju.
Pasaku pirmās versijas4
Stabulnieks. Tātad stāstā par stabulnieku mums ir pilsēta, kuru ir apsēdušas žurkas, līdz ierodas vīrietis, ģērbies krāsainās drēbēs, un solās atbrīvot pilsētiņu no parazītiem. Iedzīvotāji apsolās samaksāt ievērojamu atlīdzību par šo pakalpojumu, ko stabulnieks arī paveic, spēlējot mūziku, viņš izved žurkas no pilsētas. Kad viņš atgriežas pēc samaksas, ciemata iedzīvotāji nolemj, ka atlīdzību tomēr nemaksās un stabulnieks nolemj atbrīvot pilsētu arī no bērniem. Mūsdienu variantos stabulnieks aizved bērnus uz alu ārpus pilsētas un, kad pilsētnieki tomēr samaksā atlīdzību tos atbrīvo. Jau tumšākajā oriģinālā, stabulnieks aizved visus bērnus uz upi, kur tie noslīkst (visi izņemot klibu zēnu, kurš nespēja turēt līdzi). Ir daži pētnieki, kas šo stāstu sasaista ar pedofīliju. Uzskata, ka stāsts varētu arī atspoguļot vēsturisku notikumu Vācijas pilsētā Hameln, kad tā zaudēja savus bērnus, un stabulnieks ir simbols bērnu nāvei un slīmībai. Interesanti, ka Hameln pilsēta savas hronikas sāka tieši ar šo notikumu, un agrākais ieraksts tās hronikās ir no 1384. gada, kas apgalvo "Ir pagājuši 100 gadi kopš mūsu bērni aizgāja", bet žurkas stāstam tika pievienotas stāsta versijās tikai 1559. gadā. Vēl citi, savukārt, šo stāstu saista ar Nikolasu no Ķelnes, kurš aizvilinājis lielu bērnu skaitu uz Bērnu krustagājienu.
Mazā nāriņa. Vēl lielākas pārmaiņas oriģinālpasakā par tām ko 1989. gadā radīja Disnejs savā versijā, būs grūti atrast vēl citā pasakā. Pietam, H.K. Andersena pasakas pat nav tik vecas! Nevar salīdzināt ar Grimmu pierakstīto pasaku vecumiem. Visiem zināmajā Disneja versijā nāriņa Ariela kļūst par cilvēku, lai varētu apprecēties ar savu iemīļoto Ēriku, un viņu grandiozās kāzas apmeklē gan cilvēki, gan nārļaudis. Pašā pirmajā Andersena versijā nāra kļūstot par cilvēku zaudēja ne tikai balsi, viņas kājas nāca ar bargu cenu, katrs solis radīja neizsakāmas sāpes, it kā asmeņi durtos pēdās, lai gan tik un tā esot dejojusi kā neviena cita. Princis tomēr apprec citu meiteni un galīgi ne pārvērtušos ļaunu raganu, kas to apmānījusi ar viltu. Protams, ka nāra to redzot ir izmisusi un nelaimīga, un viņai tiek piedāvāts nazis, lai nodurtu princi, un ar tā asiņu palīdzību atkal kļūtu par nāru un atgrieztos jūra, taču, žēl, viņa to nedara un labprātāk mirst pārvēršoties par putām. Savā jaunajā versijā Andersens nedaudz pamainīja beigas, padarot viņu par "debesu meitu", kura gaida, kad dosies uz debesīm, taču, lai kā viņu pārsauktu, viņa joprojām ir un paliek mirusi. Iesaku, tiem, kas nav lasījuši, izlasīt oriģinālu, tiešām skaists un tajā vēl ir citas jaukas detaļas. Manuprāt, šajā gadījumā oriģināls ir labāks par pārveidojumu un nosūta daudz labāku ziņu jaunām meitenēm: nav ko riskēt ar visu, kas tev ir čaļa dēļ, varbūt viņam tu nemaz neesi vajadzīga. :)
Zeltmatīte un trīs lāči. Šajā sirdi sildošajā stāstā mēs dzirdam par mazo Zeltmatīti, kura atrod trīs lāču namiņu, ielien tajā, apēd lāču ēdienu, sēž to krēslos un guļ viņu gultās. Kad lāči atgriežas, viņa pamostas un šausmās aizbēg pa logu. Oriģinalajam stāstam, kurš datējas tikai ar 1837. gadu) ir divas versijas. Pirmajā, lāči atrod Zeltmatīti, sarauj to gabalos un apēd (bet galu galā, kā vēl lai soda tādu mazu vandāli). Otrajā variantā Zeltmatīte ir veca vecene, kas līdzīgi kā mūsdienu versijā izlec pa logu. Stāst beidzas ar to, ka viņa vai nu pārlauž kaklu, vai arī tiek apcietināta par klaiņošanu un nosūtīta uz korekcijas namu. Interesanti arī, ka sākotnēji tā nebija lācū ģimene, bet gan vienkārši trīs lāči - vecpuiši.
Ansītis un Grietiņa. Plaši pazīstamajā versijā par Ansīti un grietiņu mēs dzirdam par diviem, maziem bērneļiem, kuri ir apmaldījušies mežā, līdz atrod piparkūku namiņu, kurš pieder ļaunajai raganai. Bērni uz laiku nonāk verdzībā, kamēr ragana tos sagatavo apēšanai, taču viņi atrod veidu kā iemest raganu pašu ugunī un aizbēgt. Vecākā franču versijā, kuru saca par "Pazudušajiem bērniem" raganas vietā mums ir velns. Vecais, ļaunais velns sagatavo steķi uz kura novietot vienu no bērniem noasiņošanai. Bērni izliekas, ka nesaprot kā to izdarīt, līdz velna sieva nolemj nodemonstrēt, kamēr viņa uzguļas bērneļi pārzāģē tai rīkli un aibēg. Brutāli, taču vismaz šādi bērneļi spēs izdzīvot.
Meitene bez rokām. Atklāti sakot, šai pasakai pārrakstītā versija nav diez cik labāka par oriģinālu, tču ir pietiekami daudz atšķirību, lai to šeit iekļautu. Jsaunajā versijā, nabadzīgam vīram velns piedāvā lielu bagātību, ja tas atdos to, kas stāv aiz dzirnavām. Nabadzīgais vīrs domā, ka tā ir ābele, tamdēļ piekrīt, taču izrādās, ka tā ir viņa meita. Velns cenšas paņemt meitu, taču nevar, jo viņa ir šķīsta, tamdēļ viņš draud paņemt tēvu, ja meitene neatļaus savam tēvam nosirst rokas. Meitene piekrīt. Kā redzams - nav īpaši jauki, bet vēl sliktāk ir iepriekšējos variantos, kur meitene pati sev nocērt rokas, lai padarītu sevi neglītāku savam brālim, kurš cenšas viņu izvarot. Citos variantos tēvs nocērt viņai rokas, jo tā atsakās ar viņu gulēt. Šo pasaku nekādā gadījumā nedot lasīt bērniem!