Kas valdīja pirms Olimpa dieviem? III. daļa16

Japets

Grieķu mitoloģijā Japets bija viens no titāniem un savienībā ar okeanīdu Klimeni jeb Āziju, tēvs Atlasam, Prometejam, Epimetejam un Menoitijam, tādējādi caur Prometeju, Epimeteju un Atlasu arī cilvēku rases ciltstēvs. Viņš bija mirstīgo dzīves titāns, kamēr viņa dēls – Prometejs – bija cilvēku radītājs.

Japets ir ieslodzīts Tartarā kopā ar brāli Kronu un citiem titāniem un valdīja pār pasauli vēl Zelta laikmetā (ko piemin Hēsiods).

Kojs 

Grieķu mitoloģijā Kojs bija viens no titāniem, Urāna un Gajas gigantiem dēliem un meitām. Viņa ekvivalents latīņu dzejā (lai arī viņš gandrīz neparādās romiešu mitoloģijā) bija Polus – debesu ass iemiesojums, ap kuru debesis griezās apkārt. Gluži kā liela daļa titānu, arī viņš nespēlēja aktīvu lomu grieķu mitoloģijā – Kojs parādās vienīgi titānu sarakstā. Tomēr viņš bija svarīgs sakarā ar tā pēcnācējiem. Kopā ar savu māsu Fēbi Kojs radīja Lēto un Astēriju. Lēto un Zevs, savukārt, radīja Artemīdu un Apollonu. Kopā ar pārējiem titāniem, arī Kojs pēc titanomahijas (titānu cīņas) tika ieslodzīts tumšajā Tartarā.

Kojs bija Ziemeļu, tāpat arī gudrības un tālredzības titāns. Viņš kontrolēja debesu asi un dēļ Dēmetras ciešanām tika atbrīvots no Tartara, tādējādi mainot gadalaikus. Kojs no Zeva bēga uz ziemeļiem un tika uzskatīts par Polārzvaigzni.

Krijs 

Grieķu mitoloģijā Krijs, Kreioss vai Krioss bija viens no titāniem, Gajas un Urāna bērniem, vismazāk individualizētais no tiem. Viņu uzskatīja par debess zvaigznāju titānu, kā arī iznīcības titāna Persa, titānu Pallāta un Astraja tēvu, burvestību dievietes Hekates, citu zvaigžņu un vēju vectēvu. Κριός sengrieķu valodā nozīmē „auns”, tātad Auna zvaigznājs. Dienvidu titāns.

Krijs pievienojās desmit gadu ilgai cīņai pret Olimpiešiem, Titanomahijai, tomēr bez lielas lomas tajā. Kad cīņa bija zaudēta, Krijs kopā ar pārējiem titāniem tika ieslodzīts Tartarā.

Krons 

Klasiskajā un labi zināmajā grieķu mitoloģijas versijā Krons jeb Kronoss bija līderis un jaunākais no pirmās titānu paaudzes. Viņš no troņa gāza savu tēvu un valdīja tā dēvētajā Zelta Laikmetā, līdz tika sava dēla Zeva gāzts un ieslodzīts tumšajā Tartarā.

Krons bieži vien tika attēlots ar sirpi vai izkapti, kas bija arī instruments, kuru viņš izmantoja, lai kastrētu tēvu Urānu un gāztu to no troņa. Atēnās, atiskā mēneša Hekatombaiona (pirmais no 12 atiskā kalendāra mēnešiem, jūlijs/augusts) divpadsmitajā dienā tika rīkots festivāls ar nosaukumo Kronija, noturēts par godu Kronam, lai svinētu ražas novākšanu. Tā kā Krons bija valdnieks Zelta laikmetā – plauksmes, bagātības un pārpilnības laikā, viņu arī turpmāk uzskatīja par ražas novākšanas patronu.

Mitoloģijā (no Hēsioda Teogonijas) Krons apskauda sava tēva, Visuma valdnieka – Urāna, varu un spēku. Urāns izraisīja naidu Krona mātē Gajā, kad tas jaunākos Gajas bērnus, gigantus – simtročus Hekatonheirus (gr. ἑκατόγχειρος – „ar simts rokām”) un vienacainos Ciklopus paslēpa Tartarā, tā lai tie nevarētu ieraudzīt gaismu. Gaja sevī izjuta milzīgas ciešanas, tā kā viņas bērni bija ieslodzīti reizē arī viņā pašā, un radīja milzīgu akmens sirpi, sasauca kopā Kronu un viņa brāļus, lai pārliecinātu tos izkastrēt Urānu. Tikai Krons atsaucās uz šo aicinājumu, tāpēc Gaja viņam iedeva sirpi un novietoja slēpnī. Kad Urāns ieradās pie Gajas, Krons tam uzbruka ar sirpi, izkastrēja viņu un sēkliniekus iemeta jūrā. No asinīm, kas iztecēja uz zemes, radās giganti, erīnijas un meliajas. No asinīm un jūras putām radās Afrodīte.

Pēc Urāna gāšanas Krons atkal ieslodzīja Hekatonheirus, gigantus un ciklopus pazemē, bet par sargu pielika pūķi Kampu. Krons un viņa māsa Reja kāpa tronī kā valdnieks un valdniece, bet Krona valdīšanas periodu dēvēja par Zelta laikmetu, tā kā ļaudīm tajā laikā nebija nepieciešami likumi; visi dzīvoja pareizi un bija nemirstīgi. Krons no Urāna un Gajas uzzināja, ka arī viņam lemts tikt gāztam no kāda sava dēla, tieši tāpat kā viņš gāza savu tēvu. Lai arī viņš un Reja bija radītāji tādiem dieviem kā Dēmetra, Hestija, Hēra, Aīds un Poseidons, Krons tos aprija tūlīt pēc dzimšanas, lai apietu pareģojumu. Kad piedzima sestais bērns – Zevs – Reja meklēja padomu pie Gajas, lai to izglābtu un atriebtos Kronam. Tā ieteica Rejai slepeni dzemdēt Zevu Krētas salā, bet Kronam ar viltu pasniegt drēbēs ietērptu akmeni (zināmu arī kā Omfalas akmeni), kuru Krons arī norija, domādams, ka tas ir viņa dēls Zevs.

Mnēmosine

Mnēmosine bija atmiņas personifikācija, tāpat arī (attiecībās ar Zevu) māte deviņām mūzām: Kalliopei (episkā dzeja), Klio (vēsture), Erato (mīlas dzeja), Eitērpei (mūzika), Melpomēnei (traģēdija), Polihimnijai (himnas), Terpsihorei (dejas), Talijai (komēdija) un Urānijai (astronomija). Hēsioda Teogonijā valdnieki un dzejnieki savas runas prasmas saņēma no Mnēmosines un viņu īpašajām attiecībām ar mūzām.

Zevs un Mnēmosine gulēja kopā deviņas naktis, tādējādi radās deviņas mūzas. Mnēmosine tāpat pārvaldīja upi Aīdā, Lētas upes līdzinieci, saskaņā ar 4.gs.p.m.ē. grieķu bēru inskripcijām daktilheksametrā. Mirušo dvēseles dzēra no Lētas upes, lai tie neatcerētos to iepriekšējās dzīves, kad atdzimtu no jauna. Iesvētītie tika mudināti dzert no Mnēmosines upes, kad tie nomira, nevis no Lētas upes. Tāpat arī tie, kuri vēlējās konsultēties ar Trofonija orākulu Boiotijā, pārmaiņus dzēra no diviem avotiem, sauktiem par „Lētu” un „Mnēmosini”.

Okeāns 

Okeāns bija pseido-ģeogrāfiska figūra klasiskajā laikmetā. Senie grieķi un romieši ticēja, ka viņš bija Pasaules Okeāna iemiesojums, milzīga upe, kas riņķoja ap pasauli.

Tā sakot, Okeāns bija okeāna straume pie Ekvatora, kura plūda ap apdzīvojamo puslodi. Grieķu mitoloģijā pasaules Okeāns tika asociēts ar titānu, Urāna un Gajas dēlu. Hellēnistiskajās un romiešu mozaīkās viņš tika atveidots kā muskuļots vīrietis ar garu bārdu un ragiem (gluži kā krabja spīles) ķermeņa augšdaļā, kamēr ķermeņa lejasdaļa tam bija kā čūskai. Kāda arhaiska māla trauka fragmentos (580.g.p.m.ē.), starp dieviem, kuri ierodas Pēleja un jūras nimfas Tetīdas kāzās, ir arī Okeāns ar zivs asti, zivi vienā rokā, bet čūsku otrā – devības un pareģošanas dāvanām.

Daži sholāri ticēja, ka Okeāns sākotnēji reprezentēja sālsūdens iemiesojumu, ieskaitot Vidusjūru un Atlantijas okeānu, divus lielākos zināmos ūdens objektus senajiem grieķiem. Tomēr, kad ģeogrāfija kļuva precīzāka, Okeāns jau reprezentēja svešos, nezināmos Atlantijas okeāna ūdeņus (arī dēvētu par Okeānjūru), kamēr jaunpienācējs no vēlākās paaudzes, Poseidons, valdīja pār Vidusjūru.

No Okeāna apvienības ar māsu Tetiju radās okeāna nimfas jeb 3000 okeanīdas, kā arī visas pasaules upes, strauti, avoti un ezeri.

Lielākajā daļā variāciju, cīņa, kas norisinājās starp titāniem un olimpiešiem, Okeāns kopā ar Prometeju un Temīdu neieņēma vietu blakus pārējiem titāniem, bet atturējās no konflikta. Tāpat vairākās mīta variācijās Okeāns atteicās kopā ar Kronu atriebties savam tēvam – Urānam.

Reja

Reja grieķu mitoloģijā bija Gajas un Urāna meita, Krona māsa un sieva, kā arī agrajā mitoloģiskajā tradīcijā – „visu dievu māte” (tāpēc spēcīgi asociēta ar Gaju, kurai bija līdzīgas funkcijas). Klasiskā laikmeta grieķi viņu uzskatīja par Olimpa dievu un dieviešu māti, lai arī ne Olimpa dievieti kā tādu.

Reja, pēc Gajas padoma, paslēpa savu dēlu Zevu Krētā, Īda kalnā , lai apietu Kronu un tas nenorītu viņu tāpat kā visus pārējos bērnus. Tur viņu audzināja Gaja, zīdīja māsīca Amalteja (kaza) un Reja lika zemāka ranga daimoniem kurētiem (uzskata arī par Krētas pirmiedzīvotājiem) dauzīt šķēpus pret vairogiem, lai Krons nesadzirdētu Zeva raudāšanu. Vēl viens mīta variants ir tāds, ka viņu uzaudzināja nimfa Adamanteja, kura baroja mazo Zevu ar kazas pienu. Tā kā Krons valdīja pār debesīm, zemi un arī jūru, kā arī bija aprijis visus savus un Rejas kopīgos bērnus, Adamanteja pakarināja Zevu virvē un piestiprināja to pie koka zara tā, lai viņš atrastos starp debesīm, zemi un jūru, tādējādi padarot Kronam neredzamu.

Teja

Grieķu mitoloģijā Teja (Θεία – „dievišķā; dieviete”), arī saukta par Eirifaessu (Εὐρυφάεσσα – „tālu spīdošā”) bija gaismas titāns. Agrākos mīta variantos, Hēsioda Teogonijā, viņa parādās kā Gajas un Urāna meita, tomēr vēlāk arī kā govs-ace Eirifaessa, kura dod dzīvību Hēlijam jeb Saulei. Vēlākajos mīta variantos, esot attiecībās ar savu brāli, titānu Hiperionu, „vieglace” Teja (arī „tālu-spīdošā”), ir māte gan Hēlijam (Saulei), gan Selēnei (Mēnesim), gan Ēosai (Ausmai).

Tejas mitoloģiskā loma kā Selēnes mātei netieši norāda uz hipotētiskas planētas vārdu, kura, saskaņā ar lielās sadursmes hipotēzi, sadūrās ar Zemi, rezultējot mēness rašanos.