Starp eņģeļa spārniem #99

~~~
Lejiņa pievērsa man saldu smaidu, bet acīs mirdzēja saltums: "Aija, nedomāju, ka tev izveidosies pāris ar Ģirtu, nebiju manījusi jūs kopā. Bet par spīti visam, jūs kopā izskatāties tīri labi." Tomēr dzirdot viņas vārdus manī jautās savāds miers. Varbūt tāpēc, ka nojautu, ka abi nekad nebūs kopā, varbūt tāpēc, ka jutos kādā ziņā pārāka par viņu.
"Tā, viss man pietiek.", Kļavam sejā noraustījās kāds muskulis un pacietība izbeidzās, "Enij, ejam."
Abi ar Ģirtu palikām stāvam, nebilstot ne vārda. Sapratu, ka vakars ir beidzies un ne uz tās labākās nots.
"Klau, es laikam iešu. Laikam noskaņu radīt vairs neizdosies. Bet tomēr bija jauki ar tevi. Man tiešām no sirds prieks, ka mēs satikāmies." Izjutu ko savādu atrodoties blakus viņam. Tas nebija nekas nepatīkams, drīzāk neparasts, sajūta bija neierasta un skaista.
"Šis vakars bija viens patīkamākajiem, ko biju piedzīvojis pēdējo gadu laikā. Tu man esi bijusi vistuvākais draugs kādreiz, un es nespēju samierināties, ka nekad to nespēšu atgriezt. Ja vien es tev neesmu pagalam vienaldzīgs un netīkams, varbūt varam kādreiz satikties vēlreiz?"
"Manuprāt, tu jau zini manu atbildi. ", klusi pateicu un ar lūpām pieskāros viņa raupjajam vaigam.
Nosolījos sev nepievilt Ģirtu un pašai dzīvot tikai nākotnei.
Vakarā galvu uz spilvena noliku ar smaidu uz lūpām. Bija brīnišķīgi apzināties, ka es šodien laimīgu darīju savu seno draugu, lai gan pati nespēju atlaist savas jūtas un priecāties ar puisi. Zināju, ka Edgars īstajā dzīvē man nekad nepiederēs, bet katru nakti viņš nāca sapņos-neizsakāmi skaists, ar savu brīnumaino smaidu un spēcīgo roku skāvienu. Sapņos viņš bija mans un arī ar šo mazumiņu man pietika.
***
Kate mani sagaidīja burzmas vidū gaitenī ar domīgu sejas izteiksmi. Pat neatņēmusi sveicienu, viņa sāka runāt: "Klau, ar sestdienu viss izjūk, laikam nekur netiksim. Artis aizņemts, mani arī mamma velk pie omes. Bet brauksim septembra beigās, tad atvasara, karstumiņš." Viņa paskatījās man acīs. "Tu nedusmojies?" Iesmējos un uzsitu draudzenei pa plecu: "Nē, taču, nomierinies vecīt! Ar mani nebūs nekādu problēmu, vari ticēt. " Negribēju sāpināt Kati, atzīstoties, ka klusībā priecājos par to. Viņa no visas sirds centās izvilkt mani no četrām sienām un izklaidēt.
Sapulcējāmies uz īsu sapulci pie klases audzinātājas. Pat neklausījos skolotājas vārdu plūdumā, ja vien tas mani neskāra. Lūkojos tāfeles zaļumā un klausījos putnu čivināšanā pa atvērto logu.
Ejot uz pirmo stundu, mani atpakaļ atsauca audzinātājas balss. "Aijiņ, lūdzu aiznesīsi šos pie sekretāres. Man nav laika un arī aizmirsu."
"Jā, protams, skolotāj." Laikam viņa bija vienīgā skolotāja, kura patika gandrīz visiem-katram veltīja smaidu, atrada kādu mīļu vārdu un brīdi, kad uzklausīt problēmas.
Laipoju cauri skolēnu jūklim, kas aizpildīja krēslaino gaiteni. Centos pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz kabinetam, lai paspētu uz stundu. Durvīs saskrējos ar Kļavu, ieskriedama viņam krūtīs. Visas lapas un grāmatas nokrita uz grīdas un aizslīdēja uz visām pusēm. "Aija, Dieva dēļ, piedodiet. Es esmu tik neveikls, ļaujiet es visu savākšu. Ļoti steidzos un nepamanīju jūs." Samulsusi noliecos savākt lapas un satraukti murmināju: "Nē, es esmu vainīga, vienkārši aizdomājos un nepaskatījos uz priekšu. Es pati visu savākšu, tā nav jūsu vaina." Noliecos, lai savāktu papīrus. Manai rokai pieskārās viņa pirksti un uzreiz atrāvās. Nosarkusi piecēlos un mūsu skatieni sastapās. "Lūdzu, jūsu dokumenti." Nolaidu skatienu un paķērusi lapas, nometu tās uz sekretāres galda. Gaitenī vairs neviena nebija.
Stundā atcerējos viņa pirkstus uz manas plaukstas, cik viegli tie pieskārās, viņa zilās acis un seju tuvu manējai. Kate iegrūda dunku sānos un sastapos ar skolotājas jautājošo seju. "Aija, varētu lūdzu atbildēt uz manu jautājumu?" Nosarkusi sāku stostīties un Kate nepacietīgi nopūtās. "Es... es nezinu." Iekniebu sev rokā, cenzdamās aizdzīt uzmācīgās domas un koncentrēties stundai. Prātā arvien no jauna uzvirpuļoja Edgara seja. Es vēl nespēju būt tik stipra, lai to kontrolētu.
Kabatā ievibrējās telefons un slepus to izvilku zem sola. Ziņa bija no kāda nezināma numura. "Kad neesi aizņemta, uzraksti man." Ietrīsējās sirds, cerot uz to, ko nedrīkst.
"Aija, noliec telefonu." Satrūkusies iegrūdu mobilo kabatā. Visu atlikušo stundu sēdēju kā uz adatām, nespēdama sagaidīt zvanu.
Pēc stundas turpat gaitenī uzdrukāju atbildi: "Šobrīd, nē. Kas raksta?"
Pēc dažām sekundēm ekrānā mirgoja atbilde: "Es, Ģirts. Tikai vēlējos apjautāties kā klājas?" Aizkaitināta un vīlusies pablenzu uz telefona ekrānu. Ko gan es biju iedomājusies? It kā es Edgaram būtu vajadzīga. Es jau esmu tā muļķe, kas viņā ir iemīlējusies. "Ak tas esi tu, Ģirt. Diezgan labi. Uzraksti vēlāk, man ir aizņemts starpbrīdis. Atkal ievibrējās telefons: "Vakarā iznāc laukā." Nopūtos, cenzdamās slēpt sarūgtinājumu. Lai gan Ģirts bija jauks puisis, nespēju viņu uztvert nekā citādi kā brāli. Cerēju, ka ar laiku viņš man iepatiksies pa īstam.
***
Pētīju lapu paklāju, kas klāja taciņu mājas priekšā. Spēcīgais vējš purināja matus un nesa virpuļiem sausās lapas un zāles kumšķus. Sirds salecās, kad ap vidukli apvijās roka un ausī sitās karsta elpa. Ģirts noskūpstīja mani uz vaiga un sniedza nelielu lācīti ar sirdi ķepās. Apskāvu puisi, uz īsu mirkli sajuzdamās pa īstam laimīga, redzot viņu. "Sveiks. Cik jauks ķepainītis."
"Lai tas vienmēr atgādina par mani, kad nebūšu blakus." Soļojām viens otram līdzās pa ietvi. Beidzot Ģirts ierunājās. "Nezinu kā lai to pasaka. Piedod, ja tevi aizvainoju. Jau sen kopš bērnu dienām tu man patīc. Tik ļoti patīc, ka nepārtraukti par tevi domāju. Varbūt esmu muļķis, bet ticu, ka tā ir mīlestība. Es sapratu, ka ir pēdējais laiks, lai tev to atklātu, jo varbūt mēs aizietu katrs savu ceļu un nekad vairs neieraudzītu viens otru. Tu gribi ar mani būt kopā? Nedari neko pret savu gribu, nevēlos būt tev par apgrūtinājumu. Ja esmu tev vienaldzīgs, tad saki to, es samierināšos."
Nezināju ko teikt no pārsteiguma. Šķita, ka galvā ir iestājies tukšums un mēle sapinusies. Murcīju rokās lācēnu un baidījos pacelt skatienu. Pati nesapratu vai manas jūtas pret puisi jelkad būs kas vairāk nekā vienkārši simpātijas. No lūpām izlauzās tikai viens vārds "Jā". Pietika tikai ar to, lai Ģirta seja sāktu starot laimē. Viņš cieši piekļāva mani klāt un uzspieda savas lūpas man uz kakla.
Jutu viņa karsto elpu sev pie auss un nodrebēju. "Tu būsi mana, tikai mana un es sargāšu tevi kā dārgumu." Tomēr mani šie čuksti neaizkustināja un jutu acu kaktiņos riešamies karstas asaras. Viņš paņēma manu seju plaukstās un ielūkojās acīs. Biju aizmirsusi viņa brūno acu skatienu, cik silti tas spēj lūkoties. "Kādēļ tu raudi? Es tevi kaut kā aizvainoju?" Papurināju galvu: "Nē, tās ir prieka asaras."
"Es tev nekad neļaušu skumt, kamēr vien būsi kopā ar mani." Nopūtos un piekļāvos ciešāk siltajam plecam. Varbūt tā būs labāk visiem. Varbūt...