Starp eņģeļa spārniem #44

Ceturtā daļa


Pamodos līdz ar pirmajiem saules stariem. Parasti es biju pūce, bet šorīt pēc ilgākiem laikiem varēšu izbaudīt rītu pilnībā.
Istabā iespīdēja pirmais saulesstars un līdz ar to man sejā atplauka smaids par brīnišķo dienu, kas dzima.
Uz galdiņa izgaismojās telefona ekrāns-ziņa no Kates. Biju vairāk nekā pārsteigta par to, ko viņai vajadzēja tādā rīta agrumā. Īsziņā bija tikai daži vārdi: "Es viņu zaudēju. Esmu slimnīcā." Nebija nekādu norāžu, ne adreses, kur meitene varētu atrasties.
Vairākas minūtes pavadīju turpat gultā, lai kaut kā pārdomātu informāciju. Iespējams viņai tā būs labāk, galu galā meitenei ir tikai septiņpadsmit gadu. Tik daudz iespēju vēl priekšā. Ar laiku pārdzīvojumi pāries, un viņa taču nav viena pati, ir ģimene, esmu es. Gribējās apskaut draudzeni, likt noticēt, ka pasaule drīz kļūs gaišāka. Bet šobrīd viss, ko varēju darīt, bija gaidīt.
Pulkstenis savus rādītājus bija uzvirzījis uz sešiem no rīta, un par spīti vēsumam, izlēmu par labu pastaigai. Mamma vēl gulēja, un apģērbusies klusiņām izlavījos no mājas. Salnas bija ietērpušas blakus mājas stūrim esošās puķu dobes sarmas plīvuros.
Debesis bija dzidras un pamalē austošie saulesstari izgaismoja apsarmojušos koku zarus ar zeltainiem gaismas pavedieniem.
Parks bija kluss un vientuļš, nebija nevienas dzīvas radības, tikai es viena savās vientulībā ar domām. Droši vien tāda ir sajūta būt vienai uz pasaules. Apsēdos uz tuvumā esošā soliņa, kaut gan tas bija nežēlīgi auksts, tomēr tas netraucēja.
Aplaidu skatienu apkārt un raudzījos debesīs. Līdz brīdim, kad doties uz skolu, bija krietns brītiņš. Tālumā pa celiņu šurp virzījās vientuļš stāvs. Piecēlos un devos uz koku pusi, cerībā, ka viņš nav mani pamanījis. Nebaidījos, ka varētu notikt kas slikts, tikai nebija īstais brīdis, lai kādu satiktu.
Ziņkārība uzvarēja, un noslēpos aiz kāda resnāka koka, lai palūkotos uz vientuli agrajā rīta stundā. Viņš pat īsti nesteidzās, soļus lika kā sapņodams. Pamazām siluets ieguva konkrētākus apveidus, precīzāk, Kļavas veidolu. Zem manām kājām nobrīkšķēja zars un vīrietis apstājās. Ar šausmām noslēpos aiz stumbra, saraudamās, cik sīka vien varēju, bet viņš devās tālāk pa sīko taciņu.
Ilgi nolūkojos viņam pakaļ, pati īsti nezinādama kādēļ. Savā smilškrāsas plandošajā mētelī, un ejot pa dzelteno koku aleju, viņš izskatījās pēc sapņotāja vai dzejnieka. Kaut kas netverams mani vilka pie viņa, lika saukt viņa vārdu, bet es apslāpēju šo saucienu sevī.
Vēsais gaiss līda caur plāno jaku pie ādas un mugurai pārskrēja drebuļi. Mirkļa burvība bija pārgājusi un atgriezusi mani realitātē. Iebāzu galvu dziļāk apkaklē un virzījos taisnā ceļā pāri ar sniega kristāliem apsalušajiem zāles laukumiem. Savu devu rīta enerģijas biju saņēmusi, prāts bija nomierinājies un ļāva loģiski domāt.
Bija septiņi no rīta un es ar tējas krūzi rokā pa rakstāmgaldu centos sagrābstīt vajadzīgās grāmatas. Dzirdēju soļus tuvojamies pa kāpnēm un pasmaidīju-mamma nāk modināt.Atskanēja dūres sitieni pa durvīm un tās plaši atvērās: "Augšā, jau rīts." Pārsteigta viņa samirkšķināja acis: "Vai, tu jau augšā." Iesmējos: "Jā, mammu, jau sen augšā, un kamēr tu tur saldi gulēji, es jau paguvu pastaigāties."
"Tad nāc lejā, pagatavošu brokastis.""Nevajag, gan es pati kaut ko atradīšu un pagatavošu, tu atpūties."
"Kur nu atpūties, tikko no gultas izrausos.". Neklausīdamās viņas protestos, paņēmu no ledusskapja pāris olas un iesitu pannā. Kamēr tās cepās, apsēdos pie loga un palūkojos uz ielu. Bija brīnišķīga diena, kā radīta, lai priecātos, bet šodien es to nespēju. Domas klaiņoja apkārt un negribēja koncentrēties pat uz vienkāršām lietām. No pārdomām īstajā dzīvē atsauca mammas balss un dīvaina smaka virtuvē. "Aijiņ, man liekas, ka no pannas dīvaini ož." Nosviedu pannu ar melnajām olām uz plīts malas, pie viena apdedzinādama pirkstus. "Piedod, laikam no manis nekāds pavārs neiznāks. Pagatavošu sviestmaizes, tā būs labāk visiem." Par Kati vēl nebiju stāstījusi pat mammai, varbūt tad, kad pienāks laiks. Tagad nebija īstais brīdis. "Labi, es iešu ģērbties, pēc tam iekodīšu kaut ko." Uzrikšoju uz savu istabu un no skapja izvilku kleitiņu. Nevēlējos neko sarežģītu, prāts nenesās meklēt un vandīties pa skapi. Jāatdzīst, apģērbu neuzskatu par svarīgāko izskatā, man galvenais ir seja un emocijas,.kas atspoguļojas tajā.
Lejā mamma jau bija nokopusi manu ķibeli un, sagatavojusi kafiju, lēnām malkoja to, ar skatienu ieurbusies rīta avīzē. Paķēru no galda sviestmaizi un apkampu mammu: "Es jau lēnām došos. Lai tev veiksmīga diena. Ceru, ka visu paņēmu."
"Laimīgu dienu, zaķīt! Es šodien dodos iepirkties, tev kaut ko vajag?"
"Nē, es pati sagādāšu brīvdienās ko man vajadzēs. Nepūlies manis dēļ."
***
Jau kādas piecpadsmit minūtes riņķoju ap zāli. Sports noteikti nebija mana mīļākā stunda, drīzāk tā atradās pašā lejasgalā. Man patika sports tikai tad, ja es esmu viena pati mājās, nevis skolā, kur ikviens skatās uz manu neveiklību. Komandas spēles bija murgs, kuru nespēju paciest, tāpēc priecājos par ikvienu izdevību palaist garām nīsto stundu. Sportiste es nebūšu nekad, ja nu vienīgi šahā. Veiklība nekad nav pavadījusi mani ikdienā, kur nu vēl sportā.
No zāles stūra atskanēja skolotāja balss, kuru vēl nesaprotamāku darīja atbalsis telpas plašumos: "Sadalieties pa komandām, spēlēsim futbolu.". Klase uzgavilēja, tikai man vienai gribējās raudāt. Šajā brīdī kā vēl nekad nožēloju, ka līdzās nav Kates. Viņa, lai gan arī nebija nekāda sportiste, tomēr visu šo padarīšanu uztvēra ar humoru.
"Aija, nāc pie mums.", Ģirts bija viens no sakarīgākajiem puišiem, tomēr ar viņu nekomunicēju tik bieži kā gribētos. Sākumskolā, kad vēl nebija svarīgi meitene vai zēns, viņš bija viens no maniem labākajiem draugiem, bet laikam ejot intereses un draudzība pajuka, palika tikai siltas atmiņas.
Ģirta sejā atplauka smaids un viņš saspieda manu plaukstu savā lielajā. Pašai gluži nemanot smaids parādījās arī manā sejā. Varbūt sports arī nav tik slikts kā man šķiet.
Centos turēties pēc iespējas vairāk malā un pārējie to ļāva, jo no manis parasti nebija nekādas lielās jēgas, ja nu vienīgi censties izvairīties no bumbas sitiena pa galvu.
Pēc zvana visi saklīda ģērbtuvēs un varēja dzirdēt puišu izsaucienus blakus telpās. Centos cik vien ātri pārģērbties un izkļūt no smacīgās telpas. Pa ceļam vēl ieskrēju tualetē, lai savestu sevi kārtībā pirms rādīties acīs citiem cilvēkiem. Šķiet, ka tagad varētu būt matemātika, lai gan pirmajās dienās stundas juka.
Turpat esošais stundu saraksts vēstīja, ka tagad ir vēsture. Vēlreiz pārliecinājos vai redze mani neviļ... Tā šķita.
Nu ko, lieliski. Vēsture priekš manis ir atpūta. Devos pa kāpnēm uz trešo stāvu, kamēr sākumskolēnu bari nav nogāzuši mani atpakaļ. Sasniedzot stāvu jau elsu kā pārstrādināts zirgs.
"Vēl tikai daži soļi", mierināju sevi, lēni likdama soļus.
Pirms vērt durvis, vēl sakārtoju matus un izpūtu elpu. Nemanāmi pārņēma satraukums. Nospiedu durvju rokturi un atskanēja ierastais klikšķis. Klasē vēl neviena nebija, visi kā parasti izklaidējās apakšstāva gaiteņos. Kļava viens pats sēdēja pie sava galda un lasīja grāmatu. Savācu visas savas balss paliekas un noskandēju skaidru"Labrīt!". Skolotājs uz mirkli pacēla acis un nomurmināja atbildes sveicienu. Uz mirkli uzjundīja vilšanās sajūta, bet tad to aizdzinu prom. Prātā ienāca rīta tikšanās, par kuru gan nojautu tikai es. Mētelī tērptais vīrietis likās pilnīgi pretējs tagadējam jauneklim, kurš sēdēja klasē. Pirmais šķita kā pusmūža vīrietis ar senatnes apdvestu romantiku.
Centos somā izmakšķerēt pildspalvu, kas bija ieķērusies kaut kādā caurumā. Klasē valdīja mulss klusums, bet necentos to pārtraukt.
Atskanēja būkšķis, skolotājam noliekot grāmatu uz galda. Ar acs kaktiņu redzēju, ka viņš tīksmi izstaipās. "Kā klājas? Ar veselību viss kārtībā? Izskatās, ka drīz būs zvans."
Pasmaidīju: "Jā, drīz. Ar veselību viss kārtībā, paldies par apvaicāšanos." Noskanēja spalgais zvans, vēstīdams par stundas sākumu. Šurp sāka dipēt klasesbiedru soļi un atskanēja skaļie smiekli. Pēc pāris minūtēm visi bija sasēdušies solos, un Kļava sasita plaukstas.
"Labdien, klase! Izskatās, ka referātus ir nodevuši visi, es tos drīzumā pārskatīšu un pateikšu jums atzīmes. Bet šodien sāksim pirmo tēmu jaunajā gadā. Droši vien ar iepriekšējo skolotāju jau esat to pārrunājuši, bet šogad mēs to izņemsim padziļināti."
Stundas beigās mana vilšanās sajūta jau bija pieaugusi vēl lielāka. Vēsture nebija tāda, kādu biju iedomājusies. Nezinu ko es gaidīju, bet noteikti kaut ko labāku. Ne reizi skolotāja lūpās neatplauka ierastais, man veltītais, smaids, tikai retu reizi skatiens pievērsās man un uzreiz aizslīdēja citur. Ik pa laikam no viņa mutes atskanēja joki, bet tie nebija domāti man.
Pēc zvana uzreiz sakravājos un steigšus atstāju klasi, noburkšķēdama "Uzredzēšanos" un nezinādama vai viņš to maz dzirdēja. Vai nav vienalga...Piespiedu pieri vēsajai sienai, un tā patīkami atvēsināja sakarsušo galvu. Pāris reizes dziļi ieelpoju un aizsoļoju pa gaiteni.
Tikai no klases pa durvju spraugu ar skumju smaidu pakaļ nolūkojās Kļava.