Starp eņģeļa spārniem #115

~~~
Ar Kati izgājām no klases. "Varbūt aizejam uz kafejnīcu? Stundas beidzās, esam brīvas." Kate iejautājās. Nopūtos. Gribējās atpūsties, bet nebija vaļas. "Nevaru, jāiet uz vēsturi, gatavoties olimpiādei."
Draudzene koķeti nošmakstināja lūpas. "Ak tad tādas tās lietiņas. Nu tad lai veicas. Starp citu viņš ir tev zvanījis?"
"Jā, vakar, uzreiz pēc tavas aiziešanas."
"Ko? Un tu tagad man tikai to pasaki? Un? Ko viņš teica?" Kate no pārsteiguma iekliedzās.
"Neko viņš neteica. Tikai to, ka vēlējies dzirdēt manu balsi. Un to, ka vairs nezvanīšot." Mana balss beigās pieklusa.
Draudzenei iemirdzējās acis.: "Bet tas taču ir lieliski. Tu pati vari piezvanīt, uz to tu taču esi spējīga?"
"Varbūt esmu, bet tagad iešu. Līdz vēlākam.", paķēru no palodzes somu.
Katru reizi pirms vērt šīs durvis, mana sirds laidās aulekšos. Uzmanīīgi piespiedu rokturi un atvēru durvis. Skolotājs sēdēja klasē un lasīja, atgāzies savā krēslā. "Drīkst?", klusi pajautāju. Viņš satrūkās un aizcirta grāmatu. "Ak tā esat jūs Aija. Jā, droši, es jau jūs gaidīju. Sēdieties šeit." Klusēdama apsēdos uz krēsla. Viņš atvēra logā nelielu šķirbu un aukstais gaiss lika man nodrebēt.
"Tātad no kā mēs sāksim? Kuru tēmu jūs nezināt vai zināt vissliktāk?" Apjuku no skatiena, ar kādu viņš lūkojās man tieši sejā.
"E-es nezinu." Nopriecājos par šo "dāvanu", kura man pieder kā īpaša daiļrunība mulsuma brīžos.
Vīrietis iesmējās: "Skaidrs, kā saprotu, jūs man neatzīsieties. Tad sāksim no tēmām, kurām stundās pievērsāmies. Esat ar mieru?" Palūkojos skolotājam acīs un viņš uzreiz novērsās. "Jā, protams."
Centos koncentrēties uz uzdevumiem, kas stāvēja man priekšā, bet domas neļāvās un slīdēja prom. Blenzu uz melnajiem burtiem, kas vīdēja uz papīra, un pūlējos izteikt savas domas daudzmaz saprotami.
Skolotājs pienāca no mugurpuses, skatīdamies manas atbildes. Jutu izstarojam siltumu no viņa auguma, tuvu man klāt. Tā nebija nepatīkama sajūta-drīzāk nepierasta, bet jauka. Viņa plauksta pieskārās manai rokai un es strauji atrāvu to nost. "Padomājiet par šo jautājumu. Viss nav tik vienkārši. Bet lielākoties ir lieliski. Tūlīt sāksim pārrunāt tēmu."
Edgara balss plūda mierīgi kā upe un es caur skropstām vēroju viņa seju. Viņš zināja, ka es skatos, bet nenovērsās un es vēlējos kaut varētu tā sēdēt mūžīgi.
Vakara krēsla iekrāsoja visu zilganu un debesīs spulgoja pirmās zvaigznes, un virs priežu galotnēm lūkojās mēness.
"Ļaujiet es jūs pavadīšu uz mājām. Kļūst tumšs. Pagaidiet mani gaitenī." Lēnām cēlos no krēsla, pamazām izstaipīdama notirpušās kājas.
Gaitenī piespiedu sakarsušos vaigus pie vēsās sienas un ļāvu acīm aprast ar pustumsu. Skolotājs tūlīt iznāca no klases un noklikšķināja durvju atslēgu. Lai gan tumsā neredzēju viņa seju, tomēr zināju, ka sejā rotājas smaids. "Ejam?" Paspēru soli uz priekšu un arī pasmaidīju. "Ejam."
Ievilcis krūtīs gaisu, viņš ierunājās. "Mīlu šādus vakarus, kad visi dodas pie miera, bet es vēl esmu nomodā kopā ar zvaigznēm un mēnesi."
"Es arī", nočukstēju un krūtīs uzvirmoja maigums, ka gribējās piespiest seju viņa krūtīm, ieelpot viņa smaržu un nekad nelaist vairs vaļā.
Savādi, bet mums nevajadzēja vārdus, lai saprastos-bija saikne, kas vienoja mūs un pārdeva visas domas un jūtas. Nevajadzēja pārtraukt klusumu, tikai tāpēc, ka zināju-vajag sevi piespiest un runāt runāšanas pēc.
Ar pirkstu galiem noglāstīju gludās koku lapas un raupjo stumbru. No visa spēka centos iegaumēt šo smaržu, mēness starus sejā un Edgaru blakus, lai vēlāk ieslēgtu sirdī un glabātu kā dārgumu šo saldo mirkli.
Manas mājas logi bija izgaismoti, un reizē gan aicināja, gan skumdināja par ceļa beigām.
Nopūtos un negribīgi pārtraucu klusumu: "Esmu mājās. Laikam jau jāsaka paldies par pavadīšanu." Novērsu skatienu un lūkojos zvaigznēs.
"Man tiešām bija prieks iet tev līdzās. Klusums ar tevi ir kā mūzika, kuru jābaidās pārtraukt, jo tas varbūt pazudīs uz visiem laikiem. Un tādu cilvēku kā tu, nav daudz uz pasaules. Atceries, ka tu esi īpaša, arī citā pasaules malā." Ar īkšķi noglāstījis man vaigu un atglaudis matu šķipsnu no pieres, viņš pagriezās, lai ietu "Uz drīzu tikšanos." Vēl klusi atskanēja krēslā un izzuda arī soļi. Stāvēju un skatījos tumsā pat nezinādama, ko cerēju tur ieraudzīt- viņa augumu, kādu gaismas staru vai tukšu tumsu. Noglāstīju vaigu, kur bija atradies viņa pirksts. Tik viegli kā tauriņa glāsts tas bija pieskāries un tūlīt nozudis.
Pirms aizmigu, nočukstēju tikai divus vārdus, skatoties uz mēness vaigu: "Arlabunakti, Edgar.", un jutu, ka viņš domā par mani šai pat mirklī.
***
Izberzēju miegu no acīm un centos atcerēties ar ko šodiena ir tik nozīmīga. Acis aizslīdēja un apstājās pie diviem saiņiem istabas stūrī. Sāku sodīties par Kates pārlieku lielo aktivitāti- brīžiem tā tiešām pārsniedza robežas. Laukā jautās pelēka diena, uz loga mirdzēja sīkas lietus lāses. Bet draudzene beatteiktos no pārgājiena pat ja laukā sniega vētra būtu saputinājusi kupenas līdz jumtam.
Izrāpos no gultas un, pašausminājusies par savu izskatu spogulī, sāku savu ikrīta rituālu. Neredzēju jēgu īpaši pucēties-galu galā tur nebūs Ģirta, bet Kate un Artis mani ir redzējuši arī ar baisāku izskatu.
Ģirts... Ģirts ir prom tikai dažas dienas, un man sirsniņā jau ierāpās skumjas, bet vēl jāpārcieš divas nedēļas bez viņa.
Piezvanīju Katei, pēc pāris signāliem atbildēja aizelsusies balss: "Jā, klausos." "Čau, tātad šodien viss notiek?"
Fonā atskanēja būkšķis un apslāpēts "Velns". "Loģiski, ka notiek. Tiekamies pie tavas mājas piecos. Es eju, šobrīd puse no mana skapja satura guļ uz grīdas.
Iesmējos-tipiska Kate. Fonam ieslēdzu televizorā mūziku, lai nebūtu jāsēž klusumā un lai novērstu pārdomas. Nokāpu lejā uz virtuvi, lai uzmeistarotu kādu sviestmaizi. Uz galda vīdēja zīmīte no mammas.
"Šodien nebūšu mājās, aizbraucu pie tavas tantes. Zvanīja Ģirts, nodeva sveicienus, vari viņam neatzvanīt."
Domās arī pasveicināju puisi, bet klausuli rokās neņēmu. Uztaisīju vēl otru sviestmaizi un, košļādama to, apsēdos uz dīvāna ar žurnālu rokās. Šķirstīju to, vairāk skatīdamās attēlus un lasīdama virsrakstus nevis tekstu. Atšķīru joku sleju, bet gandrīz visas anekdotes bija redzētas un smieklus neizraisīja.
Kad pamodos, laukā arvien bija tās pašas pelēkās debesis, kuras uz zemi smidzināja sīkas lietus piles. Pie vaiga bija pielipusi žurnāla lapa. Nokaunējusies piecēlos un palūkojos pulkstenī. Tas rādīja 15.24.
***
Mīņājos pie mājas ieejas, cenzdanās iebāzt degunu pēc iespējas dziļāk jakas apkaklē un sasildīties ar savu elpu. Matos mirdzēja neskaitāmas ūdens pērlītes, atstarodamas apkārtējo krāsu sajaukumu. Ar pirkstgalu notraucu kādu kukaini, kas bija iekritis un ķepurojās uz jakas piedurknes.
No aiz stūra izripoja Arta sudrabotais auto un nobremzēja tieši man pretī. Varēju saredzēt priekšējā sēdeklī Kates gaišos matus un Arta siluetu, vēl kāds sēdēja aizmugurē, bet kuru neatpazinu un nepievērsu nekādu uzmanību. Vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt siltumā pirms manu ķermeni pārņem vēl lielāki drebuļi Attaisīju bagāžnieku un iemetu somu pie pārējām. Izskatījās, ka Kate ir pacentusies, sastūķēdama automašīnā telti, guļammaisu un kādas divas somas.
Rikšiem devos uz mašīnas salonu. "Sveiki visapkārt. Brr, cik nemīlīgs laiciņš. Kate, tev nav kas silts paķēries līdzi?" Drošīvas josta negribēja turēties savā vietā un nelīda iekšā. Nejauši pasitu galvu sāņus un sastapos ar nu jau ļoti labi pazīstamo zilo acu skatienu. "S-skolotāj?", nošļupstēju. Mēle bija palikusi stīva un pārvērtusies par nekam nederīgu gaļas gabalu. Viņš šķelmīgi pasmaidīja un uzlika savu roku man uz pleca. "Sveika. Ceru, ka tev nav nekas iebilstams, ka sēžu tev līdzās?"
"Nē, nav. Tad viņš bija tas mistiskais līdzbraucējs, kuru tu tik cītīgi slēpi? Vai ne tā, Kate?" Slepus iespēru pa viņas sēdekli un cerēju, ka Kate to sajuta. Smīniņš viņas sejā kļuva vēl platāks.

http://mspoki.tvnet.lv/literatura/Starp-engela-sparniem-10/768401