Kārtējais apmāns #125

Es domāju šo stāstu jau drīz beigt,jo iedvesma ir kaut kur pazudusi un lasītāju ir krietni mazāk ;(

"Čau!",sasveicināju abus puišus.
"Čau!",puisis mani sasveicināja.
"Hey,māšel! , brālis mani apskāva,"atvedi to ko es prasīju?"
"Jā!",uzsmaidīju.
Grasījos jau iet prom,bet mani apturēja balss aiz muguras : "Kristīn? Varam aprunāties?"
"Okey..",gari novilku un mēs izgājām no viesistabas.
"Ko tu pret mani jūti?",viņš jautāja.
"Nezinu..",nopūtos.
"Un tagad?",viņš mani noskūpstija,bet es neko nejutu.. Bet toreiz tas likās tik patīkami. Bet tomēr tagad mani iepriecināja tas,ka es neko nejutu,es uzreiz atrāvos.
"Kaspar! Ko tu atļaujies?"
"Bet toreiz tev tas patika!"
"Nepatika gan!",meloju, "es esmu kopā ar Rihardu!",beidzot es to varēju teikt nemelojot.
Kaspars mani piespieda pie sienas un centās noskūpstīt,es centos pretoties,bet neveiksmīgi. Man par laimi Markuss izgāja no viesistabas atrāva Kasparu no manis iesita un izsvieda no dzīvokļa. Mans brālis nebija nekāds "kačoks". Viņam nebija presītes,kā lielākaj daļai puišu. Bet viņš bieži ir apņēmies uztrenēt presīti,bet vienmēr neveiksmīgi.
"Paldies!",pateicos un apskāvu brāli.
--------------
"Kristīn? Es varu pie tevis padzīvot?",ēdot vakariņas viņš jautāja.
"Protams! Bet ar nosacījumu,ka tad,kad es esmu darbā tu rūpēsies par Haci!"
"Okey.."
Paēdām,padzērām tēju,es izmazgāju traukus un gāju uz dušu. Nomazgājos un devos gulēt. Bija agri,bet tākā man rīt beidzas atvaļinājums es devos gulēt. Piecēlos pus 7. Man bija apmēram pusotra stunda,lai sataisītos. Izvedu ārā Haci. Nomazgājos, uzğērbu zilus džinsu šortiņus un melnu t-kreklu. Parasti tā neğērbos uz frizētavu,bet tomēr ir vasara un ārā ir karsti,bet drēbes ko pārģērbt man bija vienmēr,jo viss var gadīties. Uzklāju nedaudz make-up. Paēdu un devos uz darbu. Ar kājām līdz frizētavai vajadzēja iet 15 minūtes.
"Sveiki!",ieejot iekšā sasveicinājos ar darba kolēģēm.
"Sveika!"
Nekas nav mainījies. Tās pašas gaiši dzeltenās sienas uz kurām pakarinātas gleznas. Pa kreisi garš spogulis pie kura galds ar frizierim vajadzīgām lietām un 3 krēsli. Taisni galdiņš,kur Annika taisa manikīru un pedikīru,bet pa kreisi durvis personālam un kase,kur arī var iegādāties,eļļas,šampūnus un maskas matiem. Šodien nebija īpaši daudz klientu tāpēc mājās varēju doties ātrāk. Mājās biju jau sešos un tur mani sagaidīja Haci.
Tā pagāja 3 mēneši.. Nekā īpaša. Protams ar Rihardu mēs tiekamies un jau gaidām meitiņu. Esam ļoti laimīgi kopā un es ceru,ka mēs drīz arī aprecēsimies. Mans brālis atrada darbu un arī pārvācās no manīm. Viņš taisās precēties ar manu priekšnieci. Tas liek justies nedaudz dīvaini,bet es pieradīšu. Kaspars ir aizlidojis uz Londonu un mēs ar viņu tagad esam labi draugi. Viņš man neuzmācas,jo Londonā ir atradis sev meiteni.
Šodien es atkal tiekos ar Rihardu. Nevaru beigt smaidīt. Jau ir novembris un kleitiņās vai šortos nepastaigāsi. Tāpēc uzģērbu zilus džinsus,džemperi un kedas. Šodien mēs vienkārši pastaigāsimies pa parku.
"Čau!",apskāvu puisi.
"Sveika,mazā!",viņš mani noskūpstija.
"Man ir laiks iepazīstināt tevi ar saviem vecākiem!",viņš pēkšņi ierunājās.
"Bet man ir bail!",klusām noteicu.
"Nebaidies viņi nekož!",viņš iesmējās.
"Okey.. Kad?"
"Nākam sestdien,es tevi gaidīšu 18:00 pie tava dzīvokļa."
"Labi..",novilku.
Tā mēs vēl,kādu laiku pastaigājāmies un man diemžēl vajadzēja iet uz mājām. Rīt ir kārtējā darba diena. Nedaudz piekārtoju dzīvokli. Pagatavoju sev vakariņas. Noskatījos kaut kādu filmu,kas gāja pa TV,nomazgājos un devos gulēt. Haci šodien atdevu Rihardam,jo man rīt ir uz darbu. Tad,kad mājās esmu bez Haci māja liekas tik tukša.
Ceturdiena... Kārtējais rīts,kad jāiet uz darbu. Nomazgājos,saģērbos,uzklāju make-up,paēdu un devos uz darbu. Šodien cilvēku bija diezgan daudz. Manuprāt friziera darba ir interesants,jo var sarunāties ar tev nepazīstamiem cilvēkiem. Katram no viņiem ir savs stāsts un katrs atšķirās. Atgriezos no mājām. Pārģērbos,paēdu un drīz vien pie manām durvīm,kāds klauvēja. Tas bija Rihards.
"Čau!",iespiedzos un apskāvu puisi.
"Sveika!"
"Nāc iekšā!",ieaicināju puisi,paņēmu rokās suņuku un mēs aizgājām uz guļamistabu,"kāpēc tik pēkšņi atbrauci?"
"Tu nepriecājies?"
"Protams,ka priecājos!"
"Gribēju vienkārši satikt savu meiteni!"
"Bet mēs jau vakar tikāmies!"
"Bet man ar to nepietiek!",viņš noteica un kaislīgi mani noskūpstīja.
"Kā jūtas mazais?",kad atrāvāmies viņš jautāja.
"Kāpēc mazais varbūt mazā?"
"Mazulis. Tātad viņš!"
"Okey.. Viņš jūtad labi!",noteicu un pasmaidīju.
Pēctam mēs noskatījāmies filmu,izvedām ārā Haci un devāmies gulēt. No rīta piecēlos un ko es redzu pulkstenī! Es jau kavēju. Pamodināju Rihardu un pateicu,lai viņš izved ārā suņuku,jo laika man nemaz nav. Dušā neigāju,jo laika bija pavisam mazs. Saģērbos make-up arī neuzklāju. Nepaēdu,bet vienkārš uztsisīju sev dažas maizītes un devos uz darbu. Šoreiz negāju ar kājām, bet gan braucu ar mašīnu. Noliku mašīnu piegāju pie durvīm,bet tād ir. Ciet!
Ak es muļķe! Šodien taču frizētava nestrādā,jo tur pārkrāsos sienas. Pasmējos par sevi un lēnām braucu uz mājām.

Turpināt? Vai rakstīt līdz beigām?

P.S piedodiet par kļūdām un,ka daļas ir īsas.