Lietuvas latvieši (80)
Telefonēju uz Hamburgu un ziņoju, ka nevarēšu laikā atgriezties mājās, jo nav biļešu. Balss, kas man atbild, par to nav izbrīnīta. Pajautā par nopirktās biļetes datumu un saka, lai tad arī braucot. Vakarā vēl telefoniski sazinos ar Arturu, lai to pavēstītu arī viņam. Vēl viņam palūdzu paziņot manai darba vietai, lai man divas nedēļas noformē neapmaksātu atvaļinājumu.
Negaidīts pavērsiens. Atklāti runājot, šādā bezdarbībā man jau bija kļuvis mazliet apnicīgi. Iegādājos skaistu dziju vietējā veikaliņā, adāmadatas, lai mazliet noslogotu savu dienu. Nolēmu Arturam uzadīt jaunu kamzoli.
Ar suni arī sava jautrība. Tas prot ar degunu atsist pingponga bumbiņu. Lec tik augstu kā īsts cirka artists. Jūtu, ka suns sāk pieķerties man arvien vairāk, jo es palieku ar viņu visu laiku kopā. Pēdējās naktis sāk klusi smilkstēt pie manas guļamistabas durvīm. Pagaidām pie sevis neielaižu.
Ejot garām pilsētas sakaru mezgla mājai, Anniņa jau vairākkārt centās ievilkt mani tur, lai vienkārši iepazīstos ar savas profesijas cilvēkiem. Diezgan grūti man viņu bija pārlieciniāt, ka man vienkārši nav nekādas intereses to darīt. Patiesībā interese bija pat ļoti liela, bet nezināju kādas tam varētu būt sekas pēc atgriešanās Rīgā. Otrkārt labi zināju , ka viņu sakaru tehnika ir par mūsējo kādus gadu desmitus priekšā, kur es neko nesajēgtu, tāpēc sajusties muļķa lomā arī nebūtu patīkami.
Biju jau te izcepusi speķa pīrāgus un vēl šo to latviešu gaumē. Anniņa par maniem pīrāgiem lielā sajūsmā. Te tādus nekur necepot. Viņai uzreiz fiksā ideja - Oldenburgā vienai latviešu ģimenei esot jauks krodziņš, kur latvieši satiekoties, viņa gribētu sarunāt, lai es pie viņiem krodziņā izcepu šādus pīrāgus, vietējie latvieši tos izpirkšot un es ar to varētu labi nopelnīt. Viņa jau izdomāja, ka varētu cept pāris reizes nedēļā, padzīvotu kādas dienas Oldenburgā un iepazītos ar latviešiem arī.
To gan nevarēju atļauties, jo man bija jādomā par savas ģimenes drošību, jo kurš ticēs, ka biļešu dēļ neatbraucu laikā un piesies vēl lietu par sapulču rīkošanu ar latviešiem ārzemēs vai vēl ko.
Tomēr pierunāja mani Anniņa izcept sāļos eklēra cepumus ar siera pildījumu, lai varētu aiznest uz skolu un pacienāt savus kolēģus skolotājus. Tos jau te biju vienreiz izcepusi. Tam es piekritu. Gan Anniņa, gan Līzelote nebija saldumu mīlētājas, no Latvijas vestās konfektes Vāverītes, Sarkanās magones jau sen bija izcienājušas skolā.
Anniņa man tāda, ja ko iedomājas, tad vajag tūlīt realizēt. Ir svētdienas pēcpusdiena un viņai šķiet, ka vislabāk būs, ja cepumus varētu jau nākošā dienā uz skolu aiznest. Sākam parbaudīt savus pārtikas krājumus. Ir mājās atrodami milti, olas, dažādi sieri, bet sviesta tikai neliela paciņa. Varētu nopirkt, bet te brīvdienās visi veikali slēgti. Anniņai atkal ir risinājums - ejam uz blakusmājām pie kaimiņiem aizņemties. Kaimiņiem sviesta vispār nav, jo nelietojot. Piedāvā mums margarīnu, bet tas mums neder. Ejam pie otriem kaimiņiem - arī sviesta nav. Vēl iegriežamies 3. mājās, kad arī tur neatrodam mājās sviestu, Anniņa paliek pavisa domīga un saka, ka vācieši laikam sviestu nelieto. Lai pārliecinātos par savu spriedumu pareizību, iegriežamies vēl ceturtajās mājā. Nu jau ar smaidu sagaidām atvainošanos, ka ikdienā sviestu nelietojot.
Šodien teiktu, ka baigais sviests, jo nevarēju izcept siera cepumus.
Pēc dažām dienām, lielveikalā nopirkām sviestu, piecepām lielu bļodu ar cepumiem un drīz par to aizmirsām.
Latvijā tas arī nav gājis secen- vēl šodien dzīvojam sviesta izstrādājumu - palmu tauku laikā.
